Par burvjiem stāsta, ka tie ir nelādži, klibi, kropli, apkārtblandoņi. Viņiem esot gari nagi, zaļas acis, nesukāti mati, melns ģīmis un noskrandis uzvalks. Burvjiem arvien esot apsieta galva un – ziema vai vasara – kažoks mugurā. Labās kājas zeķi viņi nēsājot uz kreiso pusi apgrieztu. Burvji sēžot ar muguru pret gaismu, nekad nesmejoties, nedziedot, baznīcā neejot, ar citiem labprāt nerunājot un svešus savā mājā neielaižot. Viņi nevarot cilvēkiem taisni acīs skatīties un nekad nesaucot velnu par blēdi.
Šāds, viscaur negatīvs, priekšstats gan vairāk veidojies baznīcas ietekmē. Latvieši pazinuši divējus burvjus – līdzās ļaunajiem, ko vēl dēvēja par skauģiem, darbojās arī labie burvji, un tādu bijis vairāk par ļaunajiem. Labie burvji – vārdotāji – ārstējuši cilvēkus un lopus, atbūruši tos, kam ļaunie uzsūtījuši kādu nelaimi.
Lielie burvji un pesteļi esot bērni, kas dzimuši pusnaktī no sestdienas uz svētdienu. Runā, ka burvji ceļoties arī no tādām mātēm, kurām viens bērns pie krūts, bet otrs gaidībās, jo pirmais bērns paliekot skaudīgs. Slikti klājas mazulītim, kura māte skraida pa ciemiem, – ja tādu māti svešā vietā gailis aizdzied un viņa, vēlu mājās pārradusies, baro bērnu ar aizdegušu krūti, bērniņš kļūst par atzīdeni jeb atzīdeli – cilvēku, kam ļauns skatiens, no kura cilvēki vai lopi nīkstot. Skauģi paši nemaz negribot noskaust, tas notiek neatkarīgi no viņu gribas. Stāsta, ka dažs atzīdenis nevarējis pat paša lopus kopt, jo tiem no viņa skata allaž kāda liksta lēkusies.…
