Beidzot, 1926. gada rudenī līdz ratifikācijai Saeimā nokļuva ilgi tapušais, pārstrādātais un beidzot 28. jūnijā parakstītais „Līguma starp Latvijas Republiku un Vācijas valsti saimniecisko attiecību kārtošanai starp Latviju un Vāciju.” Vienbalsīgi tika atbalstīts līgums. Cēlonis tam bija abu pušu pilnīga atteikšanās no savstarpējām kara laika pretenzijām. F. Cielēns uzstājās ar runu, ka ir pārvilkts krusts kara laikā radušos domu starpībām.15 Sociāldemokrāti apsveica Vācijas kapitāla aktīvo ieplūšanu Latvijā, kas, viņuprāt, bija ļoti svarīgi, jo varēja atdzīvināt sabrukušo Latvijas rūpniecību.
Kaut gan kopumā vācbaltiešu emigranti šādu līgumu vērtēja kā nepieciešamu, taču Latvijas – Vācijas attiecību noregulēšanās nozīmēja Latvijas valsts stabilitātes pieaugumu, kas bija stiprs pretarguments daļas vācbaltiešu viedoklim, ka Latvija būs tikai īslaicīga parādība, un tādēļ bija nepatīkama Latvijas valstiskuma pretiniekiem. Tika pat pausta cerība, ka Latvijas jautājums vēl nav līdz galam atrisināts. Turpretim Latvijā dzīvojošā vācu minoritātē jau bija vērojamas samierināšanās procesa pozitīvās sekas. Atsevišķos izdevumos tika apbrīnota vāciešu savstarpēja solidaritāte.
P. Šīmanis gan uzskatīja, ka vairāk esot jādomā par izdabāšanu Krievijai, jo tā ir vienīgā, no kuras Latvijai reāli draudot briesmas.
Un tomēr, 20. gadu vidū vācieši pamazām samierinājās ar jaunajām politiskajām realitātēm, kā arī ieguva plašu pārstāvniecību parlamentā.16
…
