Livonijas iekārta un tiesības 13.-18.gadsimtā

Bīskaps Alberts pārliecināja, ka ar gadskārtējiem krustnešu formējumiem nevarēs pakļaut lībiešus un nolēma radīt pastāvīgu militāru organizāciju bruņinieku ordeņa veidā. Viņa uzdevumā garīdznieks Teodorihs 1202. gadā nodibināja Zobenbrāļu ordeni, kas pastāvēja līdz 1237.gadam. Romas pāvests Inocents III tam deva statūtus pēc Templiešu ordeņa statūtu parauga. Atšķirībā no Templiešiem Zobenbrāļu ordenis nebija tieši pakļauts pāvestam, bet vispirms Rīgas bīskapam. Arī zobenbrāļu ārējās pazīmes bija citādas – uz balta mēteļa kreisās piedurknes sarkans krusts virs sarkana zobena.
Starp Ordeņa locekļiem pastāvēja augstāks grupējums – brāļi-bruņinieki. Lai kļūtu par brāli-bruņinieku, vajadzēja zvērēt, ka dzimis likumīgā laulībā, neprecējies, nav nesamaksājamu parādu, ir fiziski vesels. Šādu kandidātu Ordeņa kopsapulce varēja uzņemt par brāli-bruņinieku. Tas saņēma no Ordeņa trīs zirgus, vairogu, zobenu, šķēpu un kaujas vāli. Bruņinieka rīcībā nodeva vienu brāli- apkalpotāju.
Otra grupa bija brāļi-priesteri, kas atšķīrās no pārējiem ar savu apģērbu ( balti svārki ar sarkanu krustu uz krūtīm). Viņi pildīja garīdznieka funkcijas. Brāļi- priesteri pie galda sēdēja blakus Ordeņa priekšniekam (mestram).
Zemākais grupējums Zobenbrāļu ordenī bija brāļi- kalpotāji – tā saucamā saime (familia). Brāļi-kalpotāji nedrīkstēja būt cēlušies no bruņinieku kārtas. Ordenī no viņiem prasīja zvērestu, ka viņi ir brīvi cilvēki, t. i., nav cita dzimtļaudis. Lielākā daļa no tiem bija brāļi-strēlnieki, kas aktīvi piedalījās kara operācijās.
Kalpotāju otru daļu sauca par brāļiem-amatniekiem. Tie bija kalēji, kurpnieki, maiznieki un mājkalpotāji. Viņus vairāk izmantoja aizmugures dienestā.
Līdzās īstajiem brāļiem Zobenbrāļu ordenis uzņēma arī brāļus-veicinātājus. No viņiem neprasīja augstdzimūšu kārtu un stāvokli
Zobenbrāļu priekšnieku sauca par mestru. Viņu ievēlēja no brāļu-bruņinieku vidus. Mestra rezidence bija Ordeņa pils Rīgā. Svarīgos jautājumos mestram bija jāuzklausa Ordeņa konventa domas.
2. Livonijas ordeņa valsts varas organizācija.

Pēc Zobenbrāļu Ordeņa iekļaušanas Vācu Ordenī (1237.g.) Baltijā darbojās Vācu Ordeņa austrumu nozarojums, ko sauca par Livonijas Ordeni. Baltijas apstākļos XIII gs. izveidojās Livonijas ordeņa valsts.
Livonijas Ordeņa galva bija mestrs ar rezidenci XIII gs. Rīgā, bet no XIV gs. līdz XVI gs. galvenokārt Cēsīs. Livonijas mestrs bija atkarīgs no vīrsmestra. To iecēla vīrsmestrs ar ģenerālkapitula (visu ordeņa mestru un augstāko amatpersonu kopsapulce) piekrišanu. XIV gs. beigās Livonijas kapituls (visu ordeņbrāļu kopsapulce) ievēlēja divus kandidātus mestra amatam, no kuriem vīrsmestram viens bija jāapstiprina. Sākot ar 1470. g., Livonijas kapituls ievēlēja tikai vienu mestra kandidātu. …