Lai izprastu jēdzienu ”personība”, jābūt priekšstatiem par to, kas ir indivīds un individualitāte. Savu dzīvi mēs uzsākam piedzimstot, kad mēs visi esam vienlīdzīgi, tātad - indivīdi; par individualitāti mēs kļūstam, kad mūsos iezīmējas konkrētas personības dotumi – talanti, garīgas vai fiziskas intereses, savukārt par personību mēs varam runāt tikai tad, kad izkoptās individuālās īpašības spējam realizēt konkrētā vidē; šāds cilvēks spēj apzināties un vadīt savu rīcību. Divi no šo terminu izskaidrotājiem – psihoanalīzes un analītiskās psiholoģijas pamatlicēji-, proti, Zigmunds Freids un K.G. Jungs, sākotnēji rod kopīgus teorētiskos uzskatus, tomēr laika gaitā daudzu lietu un parādību skaidrojumos Jungs attīsta atšķirīgas atziņas.
Personības psiholoģijas uzmanības centrā ir cilvēka personības būtība un tās virzītājspēki, kā arī struktūra un, apskatot šo divu autoru radītos psiholoģiskos virzienus, var secināt, ka Junga priekšgājējs Zigmunds Freids uzskatāms par psihoanalīzes pamatlicēju; tās aizsākums – 1895.gads. Freida priekšstatus par cilvēka psihi, par cilvēka personību sauc par „klasisko psihoanalīzi”, kas ir pretstats Junga „analītiskajai psiholoģijai”. Psihoanalīze bija Freida izstrādātā psihoterapijas ārstniecības metode histērijas ārstēšanai. Viņš uzskatīja, ka viss balstās uz viņa pieņēmuma, ka patoloģisko priekšstatu komplekss, it īpaši seksuālais, tiek izstumts no apziņas un tālāk jau darbojās no bezapziņas sfēras. Svarīgi ir tas, ka Freds uzsver konfliktu starp apziņu un bezapziņu.
…
