Tomēr liriskais „es” nav tikai dzīves trakulības un piedzīvojuma meklētājs, viņš apbrīno Latvijas ozolus, skumst par mirušām mājām, kurās vairs nedzīvo cilvēki, pārdomā savu jaunību, kas aiziet „kā meitene baltām zandelēm.” Liriskais „es” kļūst garīgi piepildītāks, lai arī viņā saglabājas jaunības degsme, tomēr viņš sāk apzināties arī citas vērtības, ielūkojas ne tikai savos sapņos, bet arī citu cilvēku sapņos. „Vest cilvēku sapņus, satikt cilvēku sapņus.” Kad esam tālu prom no mājām, mēs bieži vien sākam aizdomāties par savām vērtībām, kļūstam garīgi spēcīgāki, sākam aizdomāties par dzīvi, par ģimeni, par to, ko gribam sasniegt. Varbūt ir labi dažreiz būt tālu no mājām? …
