Uzreiz pēc Oktobra revolūcijas (1917. gadā) un boļševiku nākšanas pie varas, pret tiem vērsās viņu politiskie ienaidnieki, ar ieročiem rokās. Sarkanās gvardijas vienības, kas bija padomju valdības pārziņā, 1917. gada oktobra beigās un novembrī, apspieda šos mēģinājumus gāzt padomju valdību Petrogradā, Maskavā un citur. Šīs sacelšanās bija lokālā rakstura un pavisam neorganizēti un tika ļoti ātri apspiestas. Tie bija pirmie pilsoņu kara pavardi, kas pēc tam uzliesmoja ar visu spēku, visā valstī.
Kad tauta saprata, ka Ļeņina valdībai tautas intereses ir svešas, tautas neapmierinātība ar padomju valdību strauji pieauga, tas gatavoja antipadomju frontes atjaunošanai. Šī neapmierinātība pieauga vēl vairāk pēc Brestļitovskas miera līguma ar Vāciju, kuru parakstīja Ļeņina valdība 1918. gada martā. Miljoniem krievu bija sašutuši kad 1918. gada janvārī, boļševiki likvidēja Satversmes sapulci. Tā tika izveidots fundaments, uz kura izvērsās spēcīga antiboļševiku kustība, kuras mērķis bija gāzt boļševikus. „Balta” kustība bija ideoloģiski un organizatoriski sadrumstalota. „Baltas” kustības kodolu veidoja kaujas ģenerāļi un virsnieki, savas tēvzemes patrioti, pasaules kara dalībnieki. Galvenā likme tika izdarīta uz katras ieņemtās atsevišķas teritorijas diktatūru. 1918. gada pavasarī, šī kustība koncentrējās Donas apvidū. …
