Komunistisko režīmu sabrukums Centrālajā un Austrumeiropā sākās zināmā mērā vienā laikā- tās bija 80-to gadu beigas, kad gan atsevišķās valstīs, gan visā Padomju Savienībā sākās pretestība pret valdošo komunistisko režīmu gan politiskā, gan lielā mērā ekonomiskā ziņā, kas bija viens no noteicošajiem faktoriem reformu prasībās.
Centrālās un Austrumeiropas valstīs pāreju procesus un norises var dažādi klasificēt, skatoties uz dažādām kopīgajām un atšķirīgajām šo pārejas procesu un reformu īpatnībām. Viens no nozīmīgākajiem dalījumiem bija tāds, kas uzsvēra šo reformu sākumposmu un noteicošais faktors bija jautājums par to, kas šīs reformas uzsāka. līdz ar to CAE valstu pārejas procesus varēja klasificēt trīs dažādās grupās.
Pirmā šīs klasifikācijas grupa bija režīma elites uzsāktie procesi, kad reformas ieviesa centrālā režīma elite, pieļaujot opozīcijas elites darbību savā politiskajā sistēmā un radikalizējot dienaskārtību. Radās dalījums starp centrālā un republikāniskā režīma elitēm, kur opozīcijas elite atbalstīja republikānisko režīmu. Līdz ar jauno politisko spiedienu centrālie režīmi krita, atstājot valsti republikānisko režīmu kontrolē, kā tas bija Dienvidslāvijas un Padomju Savienības gadījumos. Režīma bija arī otrs šādas iniciatīvas attīstības veids, kā tas norisēja Ungārijā, kas patiesībā bija arī vienīgais šī attīstības ceļa piemērs. Opozīcijas pieļaušanas politiskajā sistēmā guva lielu tautas atbalstu, diskutablajiem jautājumiem sekoja tautas akceptēti risinājumi.
Otrajā šīs klasifikācijas grupā ietilpst valstis, kurā reformas bija opozīcijas elites uzsāktas.
…
