Es izlasīju Džīnas Vebsteres garo stāstu „ Garkājtētiņš”, un jāsaka, šis stāsts mani pārsteidza ar savu patiesumu, kritisko un reizēm asprātīgo attieksmi pret apkārtējo vidi, laikam gan tādēļ, ka Džīna ir uzaugusi vidē, kur ir valdījuši demokrātiski un progresīvi uzskati, un visu mūžu pavadījusi pārdomās un dzīves apstālķu vērošanā, jo visu dzīvi viņu ir saistījušas nabadzīgo ļaužu dzīves problēmas. No tā arī radās viela šim un vēl daudziem citiem stāstiem.
Stāstā ir attēlotota nabadzīgas, sirstīgas un diezgan apdāvinātas bārenītes dzīve bērnu patversmē, kurā, pēc Džerušas domām, tika audzināti „deviņdestit septiņi dvīņi’. Džeruša, jeb Džūdija Abote, kā viņa pati sevi vēlāk iesauca, gribēdama, lai misis Lipetai, bareņu nama pārzinei, būtu mazliet vairāk asprātības, izvēloties bērnu vārdus, jo, piemēram, vārdu „Džeruša” viņa bija izlasījusi uz kapakmens, bet uzvārds „Abote”, bija piemeklēts ar telefona abonamentu grāmatas palīdzību.…
