A.Ozoliņa „Pasakā Nr. 13” sižets it kā ir, bet reizē arī it kā nav, dotais darbs ir spilgts postmodernisma literatūras piemērs. Darba sākumā (pirmajā rindkopā) vēl liekas, ka sižets rit taisnā virzienā un attīstās, bet tikko lasītājs sāk lasīt tālāk, tas vienkārši pazūd. Vēlāk atkal parādās, bet tostarp tam pievienojas vairākas citas sižeta līnijas, un rodas pilnīgs sižetu sajukums. Darbs sākas ar pasakai raksturīgu ievadu, kas turpinājumā sajaucas ar citiem literatūras žanriem, kas neļauj precīzi noteikt darba žanrisko piederību.
Darbā pieminētie tēli netiek attēloti padziļināti, tikai reti sastopami to apraksti – katru reizi savādāki – kas neļauj lasītājam pierast pie noteiktības. Tēlu raksturošanā galvenokārt izmantots vienkāršs faktu konstatējums, tā izpaužas viena no raksturīgajām postmodernisma pazīmēm – patiskuma trūkums.…
