2. Kā lugas kontekstā atbildētu uz jautājumu: “ Kādēļ ar neizdevušos dzīvi nevar izdarīt tāpat kā ar neizdevušos cimdu- izārdīt un adīt no jauna?”
“Ar neizdevušos dzīvi nevar izdarīt tāpat kā ar neizdevušos cimdu- izārdīt un adīt no jauna,” jo tas, kas paveikts, tā vienkārši nepazūd. Katrai darbībai ir sekas, kuras likvidēt var tikai paveicot kaut ko vietā. Tā piemēram, Krustiņš bija palicis Iņķim parādā milzīgu summu- 2000 rubļu, un šo parādu nebija iespējams bez iemesla aizmirst vai izdzēst. Krustiņam bija jāatbild par pastrādāto un to viņš arī centās darīt, piekrītot precēt Matildi, un, kad tas nepalīdzēja atrisināt problēmu, viņš, Paula mudināts, izdomāja paņemt naudu no tēva skapja un pārvērst to laimestā, kas, protams, nebija laba ideja.
3. Kāpēc lugas izskaņa ir dramatiskāka nekā stāsta “Pērkoņa negaiss”? Roplaiņa pēdējie vārdi : “Nošāvu …zagli.” ( Remarkā teikts- “Ienāk ātri ar pistoli rokās . Ierauga skapi vaļā un Krustiņu logā . Iekliedzas briesmīgi .“) Ko ar šādu finālu lasītājam ir pateicis Blaumanis?
Dramatiskumu lugas izskaņai piešķir Roplaiņa pēdējie vārdi : “Nošāvu …zagli,” kas iespējams, ka asociēti ar iepriekš sacīto. Roplains pēc sarunas ar Jurkas tēvu, šausminādamies, saprata, ka, ja viņa paša dēls aizietu neceļos, tad viņš rīkotos tāpat kā Jurkas tēvs pret Jurku- neatzītu dēlu par dēļu, bet gan par noziedznieku.
…
