Viduslaiku vēsture aptver ilgu periodu- apmēram 1000 gadus. Tos iedala divos lielos posmos; agrajos viduslaikos un vēlajos viduslaikos. Agrie viduslaiki sākās 5.-6.gs, kad barbaru cilšu karapūļi sagrāva Romu un agrākajā Romas impērijas teritorijā sāka rasties jaunas valstis- tagadējās Francijas, Vācijas, Anglijas, Itālijas, Spānijas u.c. zemju priekšteces.
Aptuvenu robežu starp agrajiem un vēlajiem viduslaikiem iezīmē 12. un 13. gs. mija. Rietumeiropas attīstītākajās valstīs viduslaiki beidzās jau 14.gs. Turpretim daudzās citās zemēs viduslaiki turpinājās līdz pat 17.gs un pat vēl ilgāk.
Baznīcas mūzika.
Līdz ar Romas sabrukumu antīkās pasaules laicīgās mūzikas spožās tradīcijas bija iznīcinātas. Teātri un cirki bija nopostīti, pilis un nami- sagrauti. Vienīgā vara, kas spēja apvienot tautas un saglabāt antīkās kultūras mantojumu, bija kristīgā Baznīca.
Kristīgā ticība bija radusies jau Romas impērijas laikā. Pirmie kristieši tika vajāti. Viņi savus dievkalpojumus noturēja paslepus, tādēļ arī mūzika nevarēja būt krāšņa un varena. Jaunās ticības piekritēju atteicās no instrumentu lietošanu dievkalpojumos, jo uzskatīja, ka romiešu laicīgajos sarīkojumos izmantotie instrumenti ir apkaunoti.
Viduslaikos valdīja uzskats, ka viss labais, ko cilvēks var radīt, ir jāveltī Dievam. Mūzikā par labāko uzskatīja dziedājumus ar Svēto Rakstu vārdiem: lūgšanas, ticības apliecinājums, Dieva slavinājums. Tos sacerēja, dziedāja un cītīgu izplatīja mūki, kuri dzīvoja klosteros- agro viduslaiku kultūras centros.…
