Arī Šekspīra lugā ‘’Romeo un Džuljeta’’ aiz bagātības un šķietamās brīvības slēpās kontrastējošas jūtas, kā naids un mīlestība, liekulība un patiesība.
Šajā romantiski traģiskajā mīlas stāstā, vecāku attieksme pret bērniem ir traģiska – nevar teikt, ka viņi nemīl savus bērnus, es domāju, ka bērnu un vecāku mīlestība bija stipra, bet vecāki viņus neuztvēra kā personības ar savu viedokli, savām jūtām. Vecāki gaidīja aklu paklausību no saviem bērniem. Pat Džuljetas māte, kura bērnībā pati bija izprecināta pret savu gribu, nespēja īsti izprast meitas jūtas. Tam visam par iemeslu, manuprāt, bija tālaika aizspriedumi, paražas un ieradumi. Taču bērnu jūtas tam neļāvās. Lai arī šīs dzimtas – Monteki un Kapuleti, bija bagātas un ietekmīgas, savas jūtas tās nespēja ‘’pārvaldīt’’, kā dēļ paaudzēm turpinājās aklais naids to starpā.…
