Politikas realizācija jeb implementācija ir salīdzinoši jauna zinātne, ilgu laiku tai netika pievērsta nekāda uzmanība. Tikai 70-tajos gados, sakarā ar jaunu, sarežģītu programmu realizāciju, sākās uzmanības pievēršana šai nozarei. Interesanti, ka šāda uzmanība tika pievērsta sakarā ar it kā labo, ideāli izstrādāto programmu nerealizēšanos. Tas bija saistīts ar politikas realizācijas neizprašanu. Amerikāņu autori Pressmann un Wildavsky pirmie pievērsa uzmanību politikas realizācijai un sāka analizēt politisko procesu. Tiek izdalītas divas galvenās pieejas politikas realizācijas pētīšanai:
• Top- down, jeb lejupejošā pieeja, kas meklēja problēmas politikas realizācijā, gribēja parādīt politikas realizācijas nepilnības. Balstās uz ideju, ka politika un administrācija ir nošķirtas jomas, birokrātu un politiķu atbildībai jābūt nošķirtai. Par atskaites punktu tiek ņemts tas, kā notiek politikas realizācija reālajā dzīvē, vai nospraustais mērķis tiek sasniegts. Galveno akcentu liek uz struktūru, komandu ķēdēm, darba dalīšanu.. Top- down pieejā var izšķirt divus galvenos virzienus. Hogvuds un Gans runā par perfektu implementāciju, Sabatjē un Nazmani par elastīgu implementāciju. Pirmie uzskata, ka perfekta implementācija nekad nav iespējama, bet, lai noteiktu, kur ir realizācijas kļūda, tiek ņemta perfekta realizācijas iespēja, no kuras tad arī skatās uz iespējamo ķēdes posmu, kurā ir kļūda.
…
