Līdz “Biķerim” latviešu mīlestības dzeja aprobežojās vai nu ar dvēseliskā iemīlēšanās stāvokļa aprakstu, vai ar iemīļotā objekta acu, matu, roku skaistuma apjūsmošanu, lielākais, mīļotās/ mīļotā roku pirkstiem (Aspazija, J. Rainis, J. Poruks, R. Blaumanis u.c.). Edvarts Virza gan simboliskā, gan pavisam konkrētā plāksnē atsedz juteklisko miesā. Tāpēc nav brīnums, ka tie, kas balstījās iepriekšējās dzejas mīlestības attēlojuma pieļaujamās brīvības tradīcijā, Virzas dzejā saskatīja pornogrāfiju. Kā patoloģiska erotisma piemēru A. Upīts min un citē (neiztur un citē tomēr!) šādu Virzas dzejoļa “Kailā sieviete” četrrindi: “Ak, kur lai es griežos, kur lai es bēgu - / Vai tumsa, vai gaisma, vai vakars, vai rīts - / Man kaila sieviete smaidošu seju,/ Kā ēna, kā spoks skrien visur līdz.”
Izsmalcināti izaicinošs ir E. Virzas skatījums uz pekli. Dzejnieks elli redz ikdienas situācijās, kad atsevišķi indivīdi cenšas uzspiest savu pasaules redzējumu apkārtējiem, iznīcinot visu personisko, kas padara cilvēku unikālu: “Bezveidu jonī, kur tik skati sniedz,/ Tur skaņām klaigām griežas ķēmi palsi,/ Bet visam pāri kāds, kā valdnieks kliedz/ “Tev priekus, bēdas krūtīs nožņaugt būs-/ Tērpt katru domu formā stingri kaltā-/ Līdz gara augstumi un dzelmes kļūs,/ Kā ziemeļpols, kas stindzis ledū baltā.” (“Peklē”) Domājams, ka šo darbu dzejnieks veltījis savas daiļrades kritizētājiem, kas neobjektīvi pievērsušies autora dzejas būtības kritikai.
…
