Vēstures literatūrā pastāv viedokļu daudzveidība par II Pasaules kara sākumu, kā arī notikumiem un politiķu lēmumiem, kas noveda pie kara uzsākšanas. Kā šobrīd redzams vēstures literatūrā, vairākums vēsturnieku par II Pasaules kara sākumu sliecas uzskatīt Vācijas īstenoto iebrukumu Polijā, jeb tā saukto „Balto” plānu, kuru Vācija sāka īstenot 1939.gada 1.septembrī.1
Ilgus gadus pastāvējusī, pamatā, bipolārā pieeja vēstures notikumu skaidrošanā un analīzē šodien dod iespēju paraudzīties gan uz kopējiem gan atšķirīgajiem viedokļiem vēstures literatūrā, kas skar jautājumu par 1939.gada notikumiem Eiropā, t.i. Polijas un Lielbritānijas kampaņas kā II Pasaules kara sākumu, kā arī nedaudz atkāpjoties pagātnē – notikumus, kas bija par pamatu tieši šādai vēstures gaitas attīstībai.
Referātā aplūkojot nostādnes vēstures literatūrā par Vācijas īstenotajām militārajām kampaņām pret Lielbritāniju un Poliju 1939.-1940.gadā autors ir izmantojis Rietumu vēsturnieku un Padomju vēsturnieku darbus, un centies atrast kopīgo un atšķirīgo tajā, kā šie vēsturnieki skaidro svarīgākos militāros un politiskos notikumus darbā aplūkotā temata ietvaros.
Lai izprastu notikumu attīstību 1939.gadā nepieciešams atzīmēt, ka gan Padomju, gan Rietumu vēstures literatūrā par notikumu, kas tuvināja II Pasaules kara sākumu bieži tiek uzskatīti Minhenes vienošanās rezultāti.1
Angļu vēsturnieks A.Teilors norāda, ka ja vispār var konkrēti runāt par konkrētu laiku kad notika pavērsiens II Pasaules kara virzienā norāda uz 1936.gadu, kad Vācija atbrīvojās no visiem Versaļas līguma uzliktajiem ierobežojumiem, un arī atteicās no saistībām, kuras tā bija uzņēmusies parakstot Lokarno līgumus.2…
