Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 08.01.2009.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
  • Konspekts 'Stokholmas sindroms', 1.
  • Konspekts 'Stokholmas sindroms', 2.
  • Konspekts 'Stokholmas sindroms', 3.
  • Konspekts 'Stokholmas sindroms', 4.
Darba fragmentsAizvērt

„stokholma sindroms”- nozieguma upura stāvoklis, kuram raksturīga neattaisnoti laba upura attieksme pret noziedznieku. Tas var novest pie tā, ka upuris apzināti sniegs nepareizo informāciju par noziegumu un noziedznieku. Galējā izpausmes pakāpe var izpausties kā pilna sapratne un noziedznieka atbalstīšana viņa rīcībā, jebkuras palīdzības sniegšana un pilna „pārēja” uz noziedznieka pusi.( t.i. upuris kļūst par nozieguma līdzdalībnieku).
Visbiežāk dotais sindroms attīstās, kad noziedznieks un upuris kopā atrodas 3-4 diennaktis, pēc tam laika faktors zaudē savu nozīmi un tālākā gaitā to grūti neitralizēt.
Pirmstiesas izmeklēšanā upuris sniedz tādas ziņas, kuras pēc viņa domām palīdzēs noziedzniekam, kā arī var noklusēt svarīgo informāciju.
Sindroms attīstās ne visiem, apmēram 20% no visiem ķīlniekiem.
„stokholma sindroma” upuris var palīdzēt noziedzniekam, pie tam brīvprātīgi (piemēram, starpnieka lomā u.tml.). pie upura atbrīvošanas pasākumiem, upuris pretosies tiesībsargājošām iestādēm, tādā veidā palīdzot noziedzniekam bēgt no nozieguma vietas vai slēpt pēdas, lietiskos pierādījumus utt. „stokholma sindroms” visvairāk raksturīgs tiem upuriem, kuri bija par ķīlniekiem vai par izvarošanas nozieguma upuriem, tajā skaitā arī par seksuālo noziegumu upuriem.
„stokholma sindroms” ietver vairākas fāzes:
Pirmajā fāzē veidojas upura laba attieksme pret noziedznieku. Upuris attaisno viņa rīcību, jūt līdzi, saprot, ka „tā ir dzīve, kura noveda viņu pie tādas rīcības, bet pats viņš nav slikts cilvēks.”.

Autora komentārsAtvērt
Atlants