Teodors Celms, kas pats par savas nodarbošanās aizsākumu uzskata cūku gana pienākumos pavadītās klusās dienas bērnībā, kļuva par fenomenoloģijas1 filozofijas virziena aizsācējs Latvijā un ievērojamu E. Huserla2 uzskatu pētnieku pasaulē. Kā viņa lielākais nopelns tiek minēts tas, ka viņš pirmais Huserla fenomenoloģijas agrīnajā mācībā (kas tiecās būt stingra zinātne) ir saskatījis vēsturisma un dzīves pasaules motīvus, kas virza šo teoriju prom no zinātniskuma uz iracionālisma pusi. Savus uzskatus T. Celms izklāstījis savā slavenajā darbā „Der phänomenologische Idealismus Husserls” jeb „Huserla fenomenoloģiskais ideālisms” 1928. gadā. Šis darbs guva plašu atzinību Eiropā un tika tulkots daudzās valodās (piemēram, Spānijā fenomenoloģiju iepazina tikai ar šīs grāmatas palīdzību).
Filozofs savos darbos kritizēja E. Huserla uzskatus par inersubjektivitāti (Es un cits Es), apšaubot apziņas spēju līdz galam tvert citu Es. Tātad T. Celms fenomenoloģiju saskatīja kā metafizisko soliptismu3. Psiholoģiskie procesi ir tieši pieejami tikai tam, kurš tos pārdzīvo (bez starpniecības). …
