Šajā kontekstā svarīga kļūst trešās puses finansiālā spēja, un “peacebuilding” politikas panākumi lielā mērā būs atkarīgi no tās.9
Nobeigumā ir vērts atzīmēt, ka visi trīs etnisko konfliktu atrisināšanas posmi no trešās puses perspektīvas - “peacekeeping”, “peacemaking” un “peacebuilding”- ir ārkārtīgi svarīgi konfliktu novēršanai kā tādai, kā arī hipotētisku destruktīvu seku mazināšanai. Pirmās divas pieejas raksturo objektivitātes nepieciešamība, bet pirmā “peacekeeping” ir vērsta uz spēka izmantošanas ierobežošanu, un tai ir nepieciešama oponentu iepriekšēja piekrišana, savukārt otrajā posmā “peacemaking” trešajai pusei ir nepieciešamas ietekmes sviras, tomēr tā neprasa iepriekšēju konfliktējošo pušu piekrišanu un viņa ir vērsta uz miera līguma parakstīšanu starp pusēm. Etnisko konfliktu risināšanas trešais posms “peacebuilding” var atraisīties gan pirms, gan pēc etniskā konflikta, izmantojot sociālekonomisko attīstību, dažādu atjaunošanos un savstarpējās sapratnes stiprināšanu starp parastajiem cilvēkiem. Kompleksā un daudzlīmeņu pieeja problēmai, ļaus ar vislielāko iespējamību nodrošināt etniskā konflikta risinājumu, tomēr ir svarīgi izprast visus iespējamos riskus, ar kuriem varētu saskarties trešā puse, īstenojot šo praksi.
…
