Ievads
Globalizācija izpaužas kā attīstītās civilizācijas ielaušanās visos zemeslodes nostūros, kā iespiešanās, barjeru nojaukšana, apvienošana. Lokalizācija, ko daudzi redz kā pretstatu, drīzāk ir viena no globalizācijas formām. Šķiet, ir zināma patiesība domā, ka globalizācija izplatās kā vēzis, pakāpeniski pārņemot un unificējot pasauli. Globalizāciju virza tirgus intereses, nevis rūpes par cilvēktiesībām, tautu tiesībām, kultūras vai mākslas vērtībām, universālām patiesībām vai ko citu.
Diemžēl globalizācijai pamat būtība ir visu aplūkot caur tirgus jeb maiņas vērtības prizmu. Visas tradicionālās, arī arhaiskās vērtības, principi, īpatnības, cieņa, gods, dzimta utt., tiek pakļautas tirgus varai.
Viena no raksturīgākām postmodernitātes īpašībām ir nestabilitāte. Kopš bipolārās pasaules sabrukuma tā izpaužas visās dzīves sfērās – politikā, ekonomikā, zinātnē, mākslā un it īpaši starptautiskajās attiecībās. 20. gadsimta beigās šai nestabilitātei atrada nosaukumu “globalizācija” un bez tā vairs nevar iztikt neviens sociālais zinātnieks un politiķis. Tomēr katrs izprot globalizāciju pēc saviem ieskatiem, tādēļ priekš parasta cilvēka tas šķiet ļoti sarežģīts un nenoteikts koncepts.
…
