Likumdevējs: uzbūve un kompetence

Ievads.

Valsts tiesību sistēmas pamatā ir konstitucionālās tiesības. Latvijas konstitucionālo pamatakts ir 1922. gadā pieņemtā Latvijas Republikas Satversme. Latvijas Republikas Satversmes 1. pants nosaka, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. No tā izriet tādi vispārīgie tiesību principi, kā tiesiskas valsts princips, taisnīguma un tiesiskās paļāvības princips. Demokrātiskās un tiesiskas valsts principi balstās uz to, ka sabiedrībā pastāv līdzsvars starp pamatvērtībām un tiesību realizāciju.
Demokrātiskā republikā valsts varas avots ir valsts tauta. Viens no demokrātiskas valsts galvenajiem principiem ir varas dalīšanas princips, kurš ir galvenais, kas paredz valsts varas organizāciju un funkcionēšanu. Šajā darbā tiek apskatīts varas dalīšanas princips, kurš nosaka, ka visa valsts vara tiek sadalīta starp trīs varas atzariem. Varas dalīšanas princips paredz trīs varu harmonisku sadarbību, savstarpēju kontroli un ierobežošanu, kā arī varas mērenību. Darba autora mērķis ir apskatīt tuvāk vienu no valsts varas atzariem- likumdošanas varu, kā arī parlamentu, kā šīs varas realizētāju demokrātiskā valstī.
Latvijas Republikā likumdošanas varu realizē parlaments- Saeima. Tāpēc Latviju dēvē par parlamentāro republiku. Jāatzīst, ka parlamentārā republikā notiek daļēja izpildvaras un likumdošanas varas saplūšana, kā tas izpaužas Latvijā var redzēt apskatot Saeimas funkcijas. Saeima gan savā kompetencē nav neierobežota, jo tās varas robežas nosaka tautas tieši pausta griba un konstitūcija. Tauta nosaka likumdevēja tiesības gribēt viņas vietā noteiktās robežās, un likumdevējs nevar patvaļīgi mainīt gribēšanas robežas. Pārstāvniecības institūta demokrātiskuma ķīla ir politiskās partijas, kas balstās uz tautu un nāk no tās.



…