Kamēr vien pastāvējis cilvēks, viņu ir nodarbinājis jautājums par savas eksistences jēgu uz zemes.
„Mēs šeitan esam viesi-
Uz brīdi , uz īsu brīdi.”
Šīm 20. gadsimta latviešu dzejnieces Veronikas Strēlertes dzejas rindām varētu pievienoties daudzi jo daudzi pagātnes domātāji. Atnākšana un aiziešana kā piedzimšana un nomiršana ir neatņemamas cilvēka zemes gaitu sastāvdaļas. Mēs sakām – cilvēks ir mirstīgs. Bet kas ir nāve – šī robežšķirtne starp būt un nebūt? Un vai vispār iespējams nebūt? Kā izpaužas šis nebūt? Tie ir jautājumi, kuriem cilvēka prāts meklējis atbildes caur daudzajām un tik dažādajām reliģijām, filozofiskajām kustībām, asiem dižgaru prātiem. Lai uz tiem atbildētu, vispirms ir jāizprot, kas ir cilvēks.
„Nāk cilvēki, nāk, un citi aiziet” /Omars Haijams/
Visās pasaules reliģijās tiek uzsvērta cilvēka materiālā – ķermeniskā un garīgā – dvēseliskā puse. …
