Par dzejoļa motīvu kalpo sāpes, kas caurstrāvo visu dzejoli. Šīs sāpes ir paslēptas aiz uzspēlētas vienaldzības un nocietināšanās.
Dzejoļa intonācija ir skumja un smeldzīga.
2. Pirmais dzejoļa pants atklāj liriskā „es” sāpes, kas ir paslēptas aiz vienaldzības maskas, aiz vēlmes distancēties no savām patiesajām jūtām.
Otrajā pantā atklāts liriskā varoņa pārdzīvojums par to, ka kaut kas traucē būt kopā ar mīļoto cilvēku. Kaut kas tik šķietami nepārvarams. Taču liriskajā „es” vēl mājo cerība. Tā ir cerība, kas iekšēji tomēr liek gaidīt, kaut gan ārēji tiek izrādīts, ka gaidīts netiek.
Trešais dzejoļa pants vēsta par liriskā varoņa izmisīgajām pūlēm aizmirst. Aizmirst nocietinot sirdi, un cerot uz to, ka arī pēdējās cerības mirs. Liriskais „es” it kā grib ap sevi uzcelt žogu, aiz kura vairs neviens un nekad nevarēs piekļūt. …
