“Ne Dievs, ne daba, ne mīļotā sieviete nespēj raisīt Raiņa vienpatības loku. Rainis nepazīst panteiskās kopelpas ar Visumu. Viņa debess ir cieta un auksta. Viņa gars tur neatrod tversmi. Dzejnieks jūtas kā sila putns, kas laižas ”pār jūru, kalnu, tuksnesi un gāli, neviens to nedzird, ka viņš žēli sauc”. (Z.Mauriņa)
Tāda ir izcilā latviešu dzejnieka Raiņa, īstajā vārdā Jāņa Pliekšāna, dzīves traģika. Traģika, kura atspoguļojas arī mūsdienu sabiedrības modelī. Varētu pat teikt, ka radoša cilvēka nolemtība.
Būtībā vientulības izjūtu cēlonis meklējams nākošā dzejnieka Jāņa Pliekšāna bērnībā. Bērnībā, kuru pats nodēvejis par “saules gadiem”, tomēr nepietiekamā mīlestība no ģimenes puses darīja Jāni-Daugavas dēlu par bezgala vientuļu un pārāk jūtīgu dvēselē. R.Dobrovenskis biogrāfiskajā romānā ”Rainis un viņa brāļi” raksta: ”Pirmajos dzīves gados, kad gandrīz mēmais bērns kā zvērēns ir jūtīgs pret noskaņojumiem un laika apstākļiem, kad apkārtējais tieši atsaucas uz viņu un sīkumi viņa iekšienē palielinās gluži kā zem lupas, un viss tiek salikts priekšdienām maisa dibenā, no kurienes vēlāk tiks izņemtas vai pašas iznirs prāta un rakstura īpašības,-Jānim Pliekšānam bija jāsajūt vecāku grūtsirdība, viņu skumjas pēc mirušajiem bērniem. …
