Pirms raksturot modernās starptautiskās tirdzniecības teorijas, vēlos uzskaitīt, tā sauktās, klasiskās starptautiskās tirdzniecības teorijas, lai parādītu moderno teoriju kontrastu un evolūciju no klasiskajām teorijām.
Merkantilisms bija viena no pirmajām ārējo ekonomisko sakaru teorijām. Tā radās 16.- 17. gs. Tās uzskati balstījās uz pieņēmumu, ka valsts bagātības pamats ir zelts. Galvenie uzskati, lai realizētu merkantilisma koncepciju bija: eksportam jāpārsniedz imports; jāierobežo izejvielu eksports, turpretim jāpalielina to imports; koloniālā ekspansija, ar ko saprot, kolonijvalstu ierobežošana produkciju ražošanā.
Absolūto priekšrocību teorijas pamatlicējs ir uzskatāms izcilais angļu ekonomists Ā. Smits, kurš uzskatīja, kas valsts bagātības pamatā nav zelta daudzums, kas atrodas tās rīcībā, bet gan spēja saražot nepieciešamās preces un pakalpojumus. Tāpēc valsts galvenais uzdevums ir veicināt efektīvas ražošanas attīstību. To vislabāk varēja veikt, ja attīsta specializāciju un kooperāciju. Valstis eksportē tās preces, kuras tās var saražot ar mazākām izmaksām, un importē tās preces, kuras citas valstis var saražot ar mazākām izmaksām. Vienīgais ražošanas faktors ir darbs. Starptautiskā tirdzniecība notiek tikai starp divām valstīm un ar divām precēm. Izmaksas ir nemainīgas. Starptautiskā tirdzniecība ir brīva no ierobežojumiem.
Salīdzinošo priekšrocību teorijas pamatlicējs tiek uzskatīts ekonomists D. Rikardo, kurš savu analīzi balstīja uz relatīvo cenu jēdzienu jeb aizstāšanas izmaksu jēdzienu.…
Merkantilisms bija viena no pirmajām ārējo ekonomisko sakaru teorijām. Tā radās 16.- 17. gs. Tās uzskati balstījās uz pieņēmumu, ka valsts bagātības pamats ir zelts. Galvenie uzskati, lai realizētu merkantilisma koncepciju bija: eksportam jāpārsniedz imports; jāierobežo izejvielu eksports, turpretim jāpalielina to imports; koloniālā ekspansija, ar ko saprot, kolonijvalstu ierobežošana produkciju ražošanā. Absolūto priekšrocību teorijas pamatlicējs ir uzskatāms izcilais angļu ekonomists Ā. Smits, kurš uzskatīja, kas valsts bagātības pamatā nav zelta daudzums, kas atrodas tās rīcībā, bet gan spēja saražot nepieciešamās preces un pakalpojumus. Tāpēc valsts galvenais uzdevums ir veicināt efektīvas ražošanas attīstību. To vislabāk varēja veikt, ja attīsta specializāciju un kooperāciju. Valstis eksportē tās preces, kuras tās var saražot ar mazākām izmaksām, un importē tās preces, kuras citas valstis var saražot ar mazākām izmaksām. Vienīgais ražošanas faktors ir darbs. Starptautiskā tirdzniecība notiek tikai starp divām valstīm un ar divām precēm. Izmaksas ir nemainīgas. Starptautiskā tirdzniecība ir brīva no ierobežojumiem.
