Šopavasar esot vērošanas praksē es sapratu, ka vislielākās grūtības man kā literatūras skolotājai sagādās skolēnu attieksme pret lasīšanu un grāmatām. Vislielākās cīņas man būs par kaut nelielas cieņas izrādīšanu pret folkloru.
Reti kuram praktikumā sastaptajam skolēnam bija interese par literatūru- lielākoties viņus interesēja, kā ātrāk tikt cauri stundām, kas bija diezgan interesanti organizētas, lai varētu nodoties sev mīļākām izklaidēm, tai skaitā arī datoriem. Vērojot šo „mūsu tautas nākotni”, kuri ir spējīgi uz tādām pērlēm kā 6 rindiņu garas tautasdziesmas izlasīšana vienā elpas vilcienā gandrīz kā vienu vārdu, mani nodarbināja jautājums – kā motivēt šos skolēnus lasīt, cienīt un censties saprast gan folkloru, gan jaunākus un senākus daiļdarbus? …
