Reiz kādā karstā vasaras dienā, kad saule bija pacēlusies augstu virs gaisīgajiem spalvu mākoņiem, es lēni soļoju mājup. Zāle lūdzās pēc kādas lietus lāses, lai tā atkal varētu atgūt savu zaļo košumu. Taču lietus nelija, pat nebija ne mazākās vēsmas par tāda esamību. Tā nu es soļoju mājās, knapi dzīvs pēc kārtējā treniņa. ''Kas par neprātu mocīties tik karstā vasaras dienā, kad visi normāli bērni, laiski atgūlušies zālītē, sauļojas!'' padomāju es. Vēl uz pleciem bija jānes soma ar sasvīdušiem krekliem, deju biksēm un kurpēm, plāksteriem, lecamauklu un citiem sīkumiem. Biju nonācis līdz sētas vārtiņiem.…
