Austrumu cilvēka domāšana visā savā ilgstošajā attīstības gaitā saglabā savdabīgu saikni ar pirmatnējo, t.i. mitoloģisko apziņu. Tā, protams, nav mitoloģiskā domāšana šī vārda īstajā nozīmē, taču tās pasaules apguves un intrepretācijas formas, kuras izkopj Austrumu kultūra, liecina par savdabīgu tuvību dabai, intuitīvu redzējumu, vēlmi iejusties universālās pasaules norisēs – liecina par iezīmēm, kuras līdzīgas var konstatēt arhaiskā cilvēka apziņā. Šīs pamatievirzes padara Austrumu “gudrības meklējumus” ļoti atšķirīgus no grieķiem.
Indijas reliģiski filozofiskai domai ir ļoti senas saknes. Tās izcelsmi ierasts saistīt ar otrā gadu tūkstoša vidū pirms Kristus, kad vairāku gs. garumā vilnis pēc daiļu,a mūsdienu Pakistānas un Indijas Z – daļas teritorijā ienāk Ariešu ciltis, kuru garīgā pasaule savu pilnīgāko izpausmi gūst vēdās – tekstos, kuriem indieši piešķir svēto rakstu nozīmi. Pēc vū pārliecības, tās radušās no dievu elpas un tajās izteikta mūžīga, nemainīga gudrība.…
