Tik pat labi abiem šiem darbiem varētu
piedēvēt Mondriana darba nosaukumu. Izmantotās trīs pamakrāsas, 3 toņi(melns, balts, pelēks), spilgtās, kontrastējošās līnijas - šie parametri ir skaidri novērojami abos darbos un paralēles ir grūti nesavilkt. Darbu nosaukumi ir vienlīdz plaši un nekonkrēti, reizē arī iekļaujot vārdu kompozīcija. Ir svarīgi pieminēt arī atšķirības, jo, lai arī vizuālas līdzības ir
ļoti lielas, bet to, kas stāv aiz tā ir pilnībā atšķirīgs. “Kompozīcija IV” ir daudz plūstošāks darbs un nepieļauj tik striktu līniju izkārtojumu, krāsu izvietojums ir daudz brīvāks un šķiet krāsas ir arī jauktas viens ar otru, nevis ierobežotas biezu melno perpendikulāru līniju ietērpā, kas velk paralēles ar Kandinska domu gājienu. Šajā darbā var just lielu emociju piejaukumu un referenci uz tām, savukārt, “Kompozīcija ar lielu sarkanu laukumu,
zilu, melnu un pelēku” veido pilnībā kaut ko citu sajūtu. Tīrība, kārtība, krāsu ritmi ir
pirmie vārdi, kas saistās ar šo darbu. Atsaucoties uz iepriekš minēto iemeslu - kādēļ “De Stjil” pārstāvji izmantoja horizontālās un vertikālās līnijas10 ir skaidrs, ka Mondriana darbs sastāv no pilnībā citas idejas būtības no Kandinska darba, kas ir arī tas, kas izmaina izskatu darbiem.…
