Alfrēds Kalniņš

Rīgas perioda darbu pārskatā pirmā un svarīgākā vieta operai “Baņuta”. Tās pirmizrāde 1920.gada 29. Maijā uzskatāma par latviešu nacionālās operas dzimšanas dienu, bet sākotnējā iecere Alfrēdam Kalniņam radās jau 1903.gadā.Dažādu apstākļu dēļ darbs ieilga. Kalniņa otrā opera “Salinieki”.
Neatradis sev Latvijā atbilstošu ērģelnieka vietu, Alfrēds Kalniņš 1927.gadā emigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Amerikā Kalniņš uzturējās līdz 1932.gadam. Viņš ir viens no pirmajiem komponistiem, kas uzstājies ar saviem autorkoncertiem. Šeit tie bijuši Filadelfijā un Bostonā, vairāk nekā 20 solo dziesmu, ap 30 tautasdziesmu apdares, kora dziesmas “Mūsu varoņu kapi”, “Sena aukles dziesma”, u.c.; kantāte “Jūra”, skaņdarbi ērģelēm. Dzīvojot ASV komponists ir uzrakstījis vairākus neliela apjoma darbus :
• Introdukcija un Allegro,
• Variācijas par Grīga tēmu,
• Variācijas par J. Kalniņa tēmu.
Ilgas pēc dzimtenes un vēlēšanās dzirdēt, kā viņa darbi dzīvo tautā, lika komponistam atgriezties Latvijā.
Jauns Alfrēda Kalniņa uzplaukums sākās padomju laikā. Komponistam pavērās bagātas iespējas. Viņš vadīja Latvijas PSR konservatoriju, tās profesors.
1937.gadā top “Baņutas” otrais uzvedums ar mūzikas papildinājumiem un jaunu instrumentāciju.
30.gados Kalniņš ir Izglītības ministrijas mūzikas referents un inspekcijas braucienos apmeklē mācību iestādes visās Latvijas malās.
Kalniņš ir konservatorijas rektors no 1944.gada – 1948.gadam, bet par obligātās klavierspēles profesoru darbojas līdz mūža galam.

“Es pirmo reizi mācos domāt tikai par citiem un viņu vajadzībām, jo līdz šim esmu nodarbojies ar paša jaunrades darbu, domājis tikai par sevi!”
A. Kalniņš

40.gados parādās virkne kora dziesmu “Ave sol!”, “Būsim jauni”, “Pakāpies kalnā”, “Ziedoņa rīts”.
1951.gadā simfoniskās svītas “Desmit latviešu tautas dziesmas” atskaņojums Maskavā.
Kalniņa klavierdarbu skaits, ieskaitot arī tautasdziesmu apdares, sniedzas pāri simtam. Vairāki no tiem vēl ir rokrakstā. Kā atzīmēja Emīls Dārziņš, visiem Alfrēda Kalniņa klavierdarbiem ir savdabīgs, visai poētisks un ļoti latvisks skanējums.

1951. gada 22. decembrī slimnieka istabā uz rakstāmpults vēl guļ iesākta jauna redakcija vijoles kadencei no PŪT VĒJIŅI! Ar kādu gurstošās apziņas daļu viņš vēl jūt, ka tā jau vairākas dienas tur guļ nepabeigta. Piecelties un padarīt. Bet vispirms jāuzkrāj spēki. Jau bija gandrīz divi gadi, kopš viņa slimības vēsturē bija burtiņi “Ca”. Latviskajā nozīmējumā – vēzis.
…