1939.g. viņš pārbrauc uz Zviedriju, 1940.g. uz Somiju, bet 1941.g. caur Padomju Savienību emigrē uz ASV, paliek tur līdz 1947.gadam. Šajā laikā uzrakstītās lugas – „ Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati” (1941), „Krietnais cilvēks no Sečuānas” (1943), „Šveiks Otrajā pasaules karā” ( 1942), „Simonas Mašāras sapņi” (1943), „Kaukāza krīta aplis” ( 1945), „Komūnas dienas” ( 1949). 1945.g. kopā ar amerikāņu aktieri Čārlzu Loutonu viņš sāk darbu pie lugas „Galileja dzīve” un lugas pirmizrāde notiek 1947.g. 31. jūlijā.
1948.g. Brehts ar Veigeli atgriežas Austrumberlīnē un līdz mūža beigām strādā par režisoru. Berlīnes Vācu teātrī viņš tiek uzaicināts iestudēt lugu „Kuražas māte un viņas bērni”. Līdz ar šo izrādi reāli rodas jauns teātris „Berlīnes ansamblis”. Oficiāli tas tiek atklāts 1949.g. 8. novembrī ar izrādi „Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati”. „”Berlīnes ansambli” oficiāli nodibina VDR Tautas Izglītības ministrija; teātra vadītājs ir Brehts, bet intendante – Veigele. No 1949.-1953.g. teātris atrodas Berlīnes Vācu teātrī, bet no 1954. gada Šiftbauerdamas teātrī. Visprecīzāk „Berlīnes ansambļa” atmosfēru raksturo Brehta pēdējais iestudējums „Galileja dzīve”, jo šī luga tiek uzskatīta par vienu no vispersonīgākajiem Brehta darbiem. Lugas filozofiskā pamatdoma – „par patiesības tikumisko saturu un nozīmi cilvēka un sabiedrības dzīvē”.
Brehts mirst 1956.g. 14. augustā ar sirdstrieku.
…
