Pirmie, kas sāka veidot igauņu nacionālismu, studējot tautasdziesmas un teikas, bija ārzemju intelektuāļi un aristokrāti, kas galvenokārt bija Baltijas vācieši. Tieši 19. gs otrā puse bija tas laiks, kad vārdi „kultūra” un „nacionālā kultūra” kļuva patiesi populāri visā Eiropā un Igaunija nevēlējās būt izņēmums.
Lai spētu veidot savu nacionālo kultūru, vērtības, kam ticēt bija divi varianti: valsts varēja atskatīties tās teiksmainajā pagātnē, veidā, kā tā izcīnīja savu neatkarību vai arī to izdomāt ar dažādu mītu, nostāstu un ticējumu palīdzību. Igaunija bija tā valsts, kas izvēlējās otro variantu, jo tai vienkārši nebija iespējas uz pirmo.
Par igauņu nacionālo poēmu kļuva Kalevipoeg (The son of Kalev), kura lielā mērā arī kļuva par igauņu nacionālās identitātes cēlēju un veidotāju. Bez poēmām, Igaunijas sabiedrībā aizvien populārāki kļuva dažādi atceres pasākumi, dziesmu festivāli, teikas, nostāsti un leģendas.
Kopumā redzams, ka Igaunija izvēlējās savu pagātni balstīt uz dažādiem mītiskiem varoņiem, kas „cēluši valsti gaismā”, kas palīdzēja radīt kopības sajūtu Igaunijas iedzīvotāju vidū. Tomēr jāatceras, ka lielu ieguldījumu Igaunijas nacionālisma apziņas veicināšanā ir devuši Baltijas vācieši, kas būtībā bija tie, kas aizsāka kopēju vērtību veidošanu.
…
