Beigto dzīvnieku smaka pievilina līķvaboles un vislielākā un visspēcīgākā no šiem „sanitāriem” ir kapračvabole. Tā atšķiras no pārējām mazajām vabolēm gan ar savu krāsu, augumu un paradumiem. Vairumam no Kapračiem taustekļu galos ir rūsganas vālītes. Uz melnajiem segspārniem ir divas sarkanas šķērsjoslas. Atšķirībā no citām vabolēm, kas ierodas pie līķa ,kuras tikai pieēdas ar līķi, kaprači to gandrīz pilnīgi aprok. Šīs vaboles apbrīnojami ātri aprok zemē savu laupījumu. Tikai dažas stundas darba un beigtais dzīvnieks ir aprakts. Tajā vietā paliek tikai neliels pauguriņš kā kapa kopiņa. Kapracis laupījumu neizvēlas, tie var būt gluži sīki dzīvnieciņi, bet var būt arī diezgan prāvi. Aizvilkt to vabole nespēj, tāpēc rok bedri zem beigtā dzīvnieka. Kaprača darbs ir smags, jo līķis var atrasties gan uz akmeņainas, gan uz irdenas grunts. Kapracim noder jebkurš līķis, tāpēc turot to sprostā vienmēr atradīsies ar ko to pabarot. …
