Jāzepa sirdī krājās dusmas un alkas šīs dusmas atriebt. Jau no četru gadu vecuma brāļi viņu pazemoja, apsmēja un nostādīja Jāzepu zemāk par lopiem. Gaidot 26 gadus Jāzepam beidzot pienāk iespēja saviem pāri darītājiem atriebt, bet šo iespēju neizmanto, viņš vēlreiz pakļaujas saviem, nu jau zemāk stāvošajiem, brāļiem. Brāļi Jāzepu uzskatīja kā lietu – ja viņš nav lietderīgs un negana lopus, tad jāpārdod, bet ja viņš sniedz roku, pēc visām pazemošanām, kad brāļi cieš badu un neatzīst savu vainu viņa pārdošanā, bet Jāzeps vēl joprojām viņiem piedod, tad viņš jāaizdzen no sava likteņa mērķa, aizbildinoties, ka pabarot savus brāļus ir viņa dzīves jēga.…
