Saskaņā ar morāles normām meli ir klasificējami kā netikums, taču diez vai šo normu sastādītāji un atbalstītāji ir centušies noskaidrot, kas tad ir melu būtība. Cilvēks jūtas vainīgs, ja viņa uzvedība nesaskan ar morāles priekšstatiem. Un tas savukārt pamudina aizsargāties ar meliem. Par spīti tam, ka apzināti melot nemaz negribas, cilvēks attaisno sevi, sacīdams, ka tāda ir cilvēka daba.1
Speciālisti zina teikt, ka melojam mēs visi, turklāt pat reizi vai divas dienā.
Dažs melo, neapzinoties, ka to dara, cits savukārt melojot tic, ka saka patiesību, bet vēl kādam melošana sagādā baudu. Meli un melošana galvenokārt ir cilvēka bailes uzņemties atbildību par savu rīcību vai tās sekām. Katra cilvēka, arī bērna, uzvedībai ir kāds konkrēts mērķis. Melošanai ir visdažādākie iemesli. …
