Televīzija kā hiperrealitātes veidotāja

Ievads
Televīzija jau teju gadsimtu ir viens no ietekmīgākajiem medijiem, kas lielā mērā iespaido ikviena cilvēka dzīvi, domāšanu un realitātes uztveri. Tieši vārdu savienojumam “realitātes uztvere” TV sakarā, manuprāt, būtu jāpievērš vislielākā uzmanība. Pēc būtības šis vārdu savienojums raksturo fenomenu, ka, atkarībā no individuālās pieredzes un dažādiem blakus apstākļiem, cilvēks var dažādi uztvert reālas lietas, notikumus utt. Tomēr gadu gaitā, mainoties gan mediju iespējām un darbībai, gan sabiedrības priekšstatiem un īpatnībām, ir vērojama situācija, ka ļoti bieži uztvertā realitāte patiesībā nemaz nav reāla vai arī ir tāda tikai daļēji. Tas gan nenozīmē, ka televīzija vai kāds cits medijs mums nepārtraukti melo, tomēr daudz kas no tā, ko mēs redzam, lasām vai dzirdam medijos, ir visai mākslīgi radīts un tādejādi neatspoguļo “īsto” realitāti, bet gan tā saukto hiperrealitāti.
Sociālā realitāte un tās konstruēšana TV
Lai izprastu hiperrealitātes būtību un TV lomu tās veidošanā, pirmkārt, jāiepazīst tādi jēdzieni kā sociālā realitāte un tās konstruēšana. Sociālā realitāte būtībā ir mūsu ikdienas realitāte, taču tā nebūt nav objektīva lietu un notikumu kārtība, kas eksistē neatkarīgi no konkrētiem indivīdiem. Sociālā realitāte tiek konstruēta grupu, kopienu un kultūru mijiedarbībā, un patiesībā „tas, kā mēs uztveram objektus un kā ar tiem rīkojamies, lielā mērā ir atkarīgs no sociālās realitātes, proti - no kārtības, ko esam izstrādājuši interakcijā.1 ” Tieši šis fenomens sniedz masu medijiem īpašu spēju konstruēt un ietekmēt mūsu sociālo realitāti, jo, pateicoties plašajai auditorijai, tie spēj mijiedarboties ar milzīgām cilvēku grupām un ietekmēt to uztveri un rīcības. Arī mediju analītiķis Niklass Lūmans (Luhmann) apgalvo, ka “realitāte nav iepriekš dota, bet gan tiek nemitīgi konstruēta, tāpēc mediju teksti realitāti nevis atspoguļo, bet gan rada.2”
…