ZS attīstības plāns

Savā kursa darbā veicu vecmammas saimniecības (Z/s ) plānojumu par bumbieru kociņu audzēšanu. Augļkopība ir nozare, ar kuru nodarbojās jau manu senču senči, veidodami lielus un skaistus augļu dārzus, taču kara laikā tos nopostīja un, manai omei atbraucot no Sibīrijas, tur jau atradās labības lauki. Manu vecvecāku sapnis bija šos dārzus atjaunot, tāpēc savā darbā mēģināju aplūkot šo sapni no finansiālās puses. Tieši šo augļkopības specializācijas virzienu – bumbieru kociņu audzēšanu izvēlējos, jo pašai ļoti garšo bumbieri.
Darba uzdevums un mērķis bija izprast, vai šāda nodarbošanās nestu peļņu, cik reāli būtu to pagūt mūsu saimniecībā, izmantojot pieejamos resursus un zināšanas.
Kursa darbs sastāv no trīs lielākām nodaļām, kur pirmajā ir aprakstīta bumbieru kociņu vieta Latvijas tirgū, to nepieciešamība piemājas zemītēs un saimniecībās, otrajā ir izvērsts saimniecības raksturojums, izvērtēti pieejamie resursi un ietvertas kociņu realizācijas iespējas. Trešajā nodaļā ir aprakstīts ražošanas plāns un izsecināts ekonomiskais vērtējums. Katra nodaļa sevī ietver sīkākus aprakstus – apakšnodaļas, darba beigu daļā ir ievietoti mani secinājumi un priekšlikumi par šāda veida nodarbošanos peļņas nolūkā.
Bumbieres pieder pie rožu dzimtas ( Rosaceae) bumbieru ģints (Pyrus).
Vērtējot pasaules mērogā, bumbieres ir viena no vecākajām kultūrām, jo bumbieru atliekas atrastas jau neolīta laikmeta izrakumu slāņos. Senajā Grieķijā jau pazina atsevišķas šķirnes, bet Senajā Romā daudzas tika jau pat aprakstītas. Senatnē Latvijas teritorijā bumbieres nav augušas, arī vecajā Latvijas folklorā – latviešu tautas dainās bumbieres nav minētas. Latvijā bumbieru kultūra ir ieviesusies no vācu muižnieku dārziem. Kuriem tās tika īpaši ievestas no siltākām zemēm. [4]
Bumbieru augļu pasaules produkcija ir apmēram 6 miljoni tonnu gadā. Vairāk nekā pusi no šī daudzuma saražo Rietumeiropa, it īpaši – Itālija, Francija un Vācija. Kopš 1986. gada Beļģijā ievērojami augušas bumbieru stādījumu platības, bet Holandē tās praktiski nav mainījušās un ir tikpat lielas kā Beļģijā. 1935. gadā Latvijā tika uzskaitīti 270 tūkstoši bumbierkoku, taču pēc turpmāko gadu bargajām ziemām to skaits ievērojami samazinājies. Pašlaik bumbieres audzē galvenokārt nelielās dārzu platībās. Pareizi izvēloties intensīva tipa dārza kārtošanas vietu, piemērotas potcelmu un šķirņu kombinācijas, skeletveidotājus, stādīšanas attālumus, vainaga formas un laikus veicot kaitēkļu apkarošanu, arī bumbieru audzēšana Latvijā var būt sekmīga.
Bumbiere latvietim laikam nav gluži tik tuva un pierasta kā ābele, tomēr reta ir zemnieku sēta vai ģimenes augļu dārziņš bez kaut viena bumbierkoka. Dažkārt varena bumbiere ir pagalma galvenā rota, dominante. Tiesa, augļiem tad var būt arī otršķirīga nozīme. Savukārt nez vai kāds apšaubīs īpašu tīksmi iekosties saldā, sulīgā, mutē kūstošā bumbierī. No tā jāsecina, ka , atmetot visu zinātnisko klasifikāciju, mēs dažkārt pat gluži neapzināti bumbierus iedalām saldajos, kurus uzskatam par īstajiem un labajiem augļiem, un neīstajos, kuru augļi ir cieti, ar biezāku mizu, ne tik saldi un garšīgi. Parasti cietos bumbierus veido cietā miza un kokainais augļa cietums un daudzās akmensšūnas. Pareizi būtu secināt, ka bumbieru šķirnes daudz krasāk un vairāk atšķiras savā starpā kā ābolu. Speciālisti to neapstrīd – bumbieres tiešām esot kaprīzāki koki par ābelēm, Latvijas apstākļiem mazāk piemēroti, grūtāk selekcionējami, tomēr sen jau pierādīts, ka situācija nav pesimistiska, pat ne daudznozīmīga – ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijā ar labiem panākumiem var audzēt un arī audzē lieliskas bumbieru šķirnes, kas dāsni ražo saldus un garšīgus augļus.[4]

1.2. Bumbieru nozīme uzturā un ārstniecībā

Bumbieru, sevišķi saldo lielaugļu šķirņu augļi ir bagāti ar cukuriem (līdz 12 %), organiskajām skābēm, minerālvielām, tajos ir arī vitamīni – A, B, C, miecvielas u. c. Augļus visvairāk izmanto svaigā veidā, tomēr arī augļu pārstrādes produktiem ir laba kvalitāte un tautā teikta vērtība, čaklākās saimnieces savā pagrabā ziemai atstās bumbieru kompotus, sulas, ievārījumus, vai kādā rudens dienā pacienās savu saimi ar bumbieru želeju, kas ir īpaši garda.
Bumbieri ir sens tautas līdzeklis pret daudzām slimībām. Bumbieru novārījumu pret caureju gatavo no 5 – 6 sīkiem svaigiem bumbieriem. Tos sasmalcina, uzlej divas glāzes ūdens, vāra 30 minūtes, stundu ļauj ievilkties, izkāš un novārījumu dzer visu dienu. Ja bumbieri ir sausi, tos iepriekš 3 – 4 stundas patur ūdenī. Auzu pārslu un bumbieru novārījums ir barojošs un ārstniecisks maisījums, kas veicina uztura pareizu sadali organismā un ēstgribas paaugstināšanos. [6]…