Līdz 1991.gadam strādājošo sociālo apdrošināšanu veica uzņēmumi, iestādes un organizācijas bez jebkādiem atvilkumiem no strādājošo algām, jo izmaksas sociālajai apdrošināšanai bija ietvertas produkcijas pašizmaksā. Tādejādi katra strādājošā ieguldījums sociālajā apdrošināšanā nebija saistīts ar sociālās apdrošināšanas pakalpojumu apmēru un strādājošais nebija ieinteresēts savā sociālā nodrošinājuma veidošanā. 1991. gadā tika ieviests sociālais nodoklis. Sociālās apdrošināšanas budžetu veidoja darba devēju, darba ņēmēju, pašnodarbināto personu maksājumi, valsts budžeta līdzekļi un citi ieņēmumi. Sociālais nodoklis ir obligāts maksājums valsts speciālajā sociālās apdrošināšanas budžetā, kas rada sociāli apdrošinātās personas tiesības uz šādiem pakalpojumiem: vecuma pensiju; invaliditātes pensiju; apgādnieka zaudējuma pensiju; slimības pabalstu; maternitātes pabalstu; maksājumiem bezdarba gadījumā; apbedīšanas pabalstu. Sociālo nodokli maksā darba devēji, personas, kuras uzskatāmas par rezidentu un ir darba attiecībās ar darba devēju rezidentu vai nerezidentu, pašnodarbinātās personas. Ar sociālo nodokli apliekamais objekts ir sociāli apdrošinātās personas darba ienākums neatkarīgi no formas, kādā tas tiek saņemts. Sociālā nodokļa likme ir 33 procenti no nodokļa objekta…
