Viena no mūsdienu problēmām ir nespēja izvērtēt žurnālista vai sniegtās informācijas profesionalitāti. Cilvēkiem sagādā grūtības informācijas analizēšana un izvērtēšana. Mediju darbībai nepiešķiram tādas prasības, kā piemēram, sava uzņēmuma grāmatvedim, personīgajam frizierim vai konsultantam, kuram mūsu acīs noteikti jābūt savas jomas profesionālim. Varētu teikt, ka profesionalitāti nosaka indivīda zināšanas un pieredze kādā konkrētā jomā, kurā viņš ir specializējies. Tomēr nodalīt profesionalitātes robežās ir tik pat grūti kā atdalīt personisko dzīvi no publiskās. To nav iespējams matemātiski izmērīt vai definēt. Attiecībā pret žurnālistiku pastāv ekspertu viedoklis, ka profesionalitāte ir attieksmes, nevis sociālo vajadzību apmierināšanas jautājums. Būtiski ir tas, ko žurnālisti domā paši par sevi, par sava darba noteikumiem un kāpēc tas ir svarīgāk par atbilstību praktiskiem kritērijiem.1
Mēdiju analītiķi uz profesionalitātes kritēriju izdalīšanu skatās divējādi – no vienas puses, piemēram, žurnālistikas studijas ir zināma preses brīvības ierobežošana un žurnālistu standartizācija, jo tā ierobežo dabiski radušos žurnālistu personīgo stilu atšķirības. Tas it kā apdraud žurnālistu autonomiju, jo „iegrūž” žurnālistu uzskatus un ideālus kopējā, standartizētā sabiedrības masā; veidojas piespiedu žurnālistu ideju subordinācija.…
