Hedonisms- ētiskās domas vēsturē plaši izmantots morāles pamatošanas un tās iedabas un mērķu skaidrošanas paņēmiens. Hedonisms visu dažādo morālo prasību saturu pakļauj vienam mērķim- gūt baudu un izvairīties no ciešanām. Šis mērķis tiek uzskatīts par galveno virzošo spēku cilvēkā, tas cilvēkam ir no dabas un galu galā nosaka visu viņa darbību.
Hedonisms ir kā tikumisks princips, kas piedēvē cilvēkiem tieksmi pēc dabiskiem priekiem. Hedonisms ir pretstats askētismam Senajā Grieķijā, vieni no pirmajiem filozofiem, kas ētikā pievērsās hedonisma principam, bija Dēmokrits un Aristips. [5]
Hedonisms ir uzskats ētikā, kas baudu uzlūko par dzīves augstāko vērtību un mērķi, kā arī darbības galveno motīvu. Ir divējādi hedonisma veidi: induviduālistiskā hedonisma pirmā vietā stāv atsevišķa cilvēka, sociālā hedonisma- visas sabiedrības laime. Bauda hedonismā domāta gan kā jutekliska, gan garīga, pie kam pēdējā ir augstāka. Daži no mūslaiku filozofiem, piemēram, Fr. Paulsens pretstatā hedoniķiem mēģina pierādīt, ka cilvēkiem pēc savas dabas nav disponēti uz baudu. [6]
…
