Pirmatnējā sabiedrībā bija divi stipro cilvēku tipi. Viens no tim – vadonis – bija fiziski spēcīgāks un stiprāks par saviem sāncenšiem, otrs bija šamanis, kas nebija spēcīgs no dabas, bet tāds kļuva, pateicoties spēkam, ko viņā projicēja ļaudis. Mums tātad bija imperators un reliģiskās kopienas vadītājs. Imperators bija vadonis, kam bija fizisks spēks, jo viņš vadīja karavīrus, bet gaišreģis – šamanis, kas nebija apveltīts ar īpašu spēku, bet kura faktiskā vara dažkārt pārspēja imperatora varu, jo cilvēki uzskatīja, ka viņām piemīt maģisks spēks, proti, pārdabiskas spējas. Viņš, piemēram, varēja palīdzēt gūt laimīgu dzīvi pēc nāves vai arī aizkavēt to, viņš varēja nolādēt cilvēku, kopienu vai visu tautu un ekskomunicējot sagādāt ļaudīm milzīgas likstas un sāpes.…
