Pirmsskolas vecuma bērnu sociālo prasmju saistība ar mātes pašefektivitātes izjūtu pilnās un nepilnās ģimenēs

Iztirzājums
Pēc iegūtajiem rezultātiem var secināt, ka kopumā pastāv statistiski nozīmīga saistība starp bērnu sociālajām prasmēm un māšu pašefektivitātes izjūtu. Ņemot vērā, ka pētījumā aprakstīto vecāku pašefektivitātes izjūtu un bērna sociālās prasmes raksturo vairākas dimensijas, tika atklātas sekojošas sakarības. Visnozīmīgākā saistība pastāv starp mātes izjūtu par savu spēju disciplinēt bērnu un bērna sociālajām prasmēm, tādām kā spēja kontrolēt savas emocijas, sekot norādījumiem, runāt piemērotā tonī, uzsākt sarunu. Vecāku spēja uzstādīt bērnam noteiktas robežas, nozīmīgi saistās arī ar bērna spēju sadraudzēties, pozitīvu attieksmi pret sevi un citiem, pašpārliecinātību un pozitīvu noskaņojumu. Iegūtie rezultāti saistās ar citiem pētījumiem, kuros pierādīts, ka vecāki, kuri ar adekvātām audzināšanas metodēm spēj panākt, lai bērns ievērotu noteikumus un saprastu nepieņemamas uzvedības sekas, veicina bērnā paškontroli un sadarbības prasmes ar vienaudžiem, kā arī pozitīvu bērna eksternālo un internālo uzvedību (Hart et al., 1992; Dewar, 2009). Arī tāda vecāku pašefektivitātes izjūtas dimensija kā gādīgums ieņem īpaši būtisku lomu bērnu – vecāku mijiedarbībā, veicinot bērna sociālo prasmju attīstību. Tādām vecāku pašefektivitātes dimensijām kā spēlēšanās, ikdienas aprūpe, bērna mācīšana šajā pētījumā netika atrasta statistiski nozīmīga saistība ar bērnu sociālo prasmju un uzvedības faktoriem, tomēr lielākā vai mazākā mērā arī katra no tām dod savu ieguldījumu un ir neaizvietojama veiksmīgā bērna sociālajā attīstībā.
Atšķirības tika atklātas māšu novērtējumos starp pilnās un šķirtās ģimenēs dzīvojošu bērnu sociālajām prasmēm. No iegūtajiem datiem var secināt, ka bērni, kuru vecāki dzīvo kopā, tiek novērtēti kā spējīgāki kontrolēt savas emocionālās un uzvedības izpausmes, un demonstrēt tās pozitīvā veidā, salīdzinājumā ar bērniem, kuri dzīvo šķirtās ģimenēs. Kā minēts citos pētījumos, jebkuras izmaiņas ģimenes struktūrā rada bērnos emocionālus pārdzīvojumus, kas var izpausties dažādos simptomos – norobežošanās, depresīvs noskaņojums, agresīva uzvedība, dusmu lēkmes, raudulīgums (Denham et al., 2006; Goodman et al., 1993; Ebling et al., 2009; Sokolikova, 2009; Page et al. 2003). Šis pētījums apstiprina, ka šķirtās ģimenēs augošie bērni salīdzinot ar citiem, mazāk spēj kontrolēt savu uzvedību, biežāk demonstrē agresivitāti pret citiem, ir nomāktāki un vientuļāki. Pozitīvi vērtējams, ka būtiskas atšķirības starp grupām nepastāv starppersonu attiecībās ne vecāku, ne skolotāju novērtējumā, kas apstiprina citos pētījumos atklāto, ka komunikācija un attiecības ar vienaudžiem šajā vecumā ir būtisks faktors, kas var kalpot kā resurss, nodrošinot bērnam iespēju tikt pieņemtam, atbalstītam un novērtētam (Vasta, 1992).
…