Rakstīt tieši par Mariju Montesori izvēlējos tāpēc, ka man viņas pedagoģiskie uzskati šķiet interesanti. Viņas pedagoģiskie uzskati, manuprāt, ir visai neparasti, lai gan arī ir tādi, kuriem man negribas piekrist.
Inārs Beļickis raksta, ka sākumā M. Montesori devums tiek nosaukts par jauno praksi, kas, manuprāt, ir ļoti trāpīgs apzīmējums, jo, tas tik tiešām ir jaunums, ka garīgi veselu bērnu audzināšanā var izmantot tās pašas metodes, kuras izmanto garīgi atpalikušu bērnu audzināšanā.
Ļoti patīk viņas audzināšanas stils, kas balstās uz bērnu vajadzību ievērošanu. Laikā, kad parādās M. Montesori audzināšanas idejas, šis audzināšanas stils bija nozīmīgs ieguvums, jo tajā laikā, audzinot bērnus, īpašu uzmanību viņu vajadzībām nepievērsa, kā tas ir mūsdienās. “Grāmatā “Pašaudzināšana un pašizglītība sākumskolā” viņa rakstīja, ka bērnam jāļauj brīvi attīstīties. Pieaugušie “nespēj veidot bērna iekšējo kvalitāti, tāpat kā ķermeņa ārējās formas.” [1., 245.] Cilvēki ar operāciju palīdzību vēlas mainīt savu ārējo izskatu, tāpat vecāki vēlas mainīt bērna raksturu, neļaujot viņam brīvi attīstīties.…
