Secinājumi.
Rakstot šo darbu es secināju, ka Aleksandrs Čaks bija izcils dzejnieks, kurš dzejā nebaidījās pateikt visu, ko juta un redzēja. Viņš uzskatīja, ka nav tādu lietu, tādas tēmas par ko dzejnieks nevarētu dzejot. Čaka dzeja ir tik savdabīga un metaforām pārbagāta, bet tai pat laikā reāla. Daba vai Dievs Čaku apveltījuši ar gluži vai pārdabiskām spējām izjust pasauli visā tās jutekliskajā bezgalībā – smaržās, skaņās, krāsās, garšās un pieskārienos.
Pats Čaks man šķiet ļoti noslēpumains. Viņam bija bail no kaut kā vai kāda, no tā, kas bijis viņa pagātnē. Es uzskatu, ka viņam ir bijis kāds noslēpums, kuru viņš aiznesis sev līdz.
Tagad es esmu sapratusi, ka manās acīs visizcilākais dzejnieks viennozīmīgi ir Aleksandrs Čaks.
„Jo zuzdams es nebūšu zudis...”
Aleksndrs Čaks
…
