„Es eju bojā, iekārodams tevi...” teica reiz Jānis Ziemeļnieks, savā dzejā atspoguļojot melanholiskā, kaismīgā un arī pesimistiskā cilvēka pasaules redzējumu. Par galveno tēmu viņa dzejā izvirzīta cilvēka mīlestība un centieni rast dvēseles dzīvesprieku caur mīlestību, spītējot cīņai ar kādu citu apmātību – nāvējošu un iznīcinošu. Tā būtībā ir liriskā „es” cīņa ne tikai ar atkarību un mīlestību, bet arī ar sevi, līdz ar to viņš dzīvoja vairākās jūtu pasaulēs. Tāpēc, pēc liriskā „es” domām, mīlestību varētu apvienot zem trim motīviem: mīlas gaidas un mīlas lūgsnas, mīlas vilšanās un mīlas svētlaime.
…
