Pūslīšu kamera.
Daļiņas, kurām ir liela sākotnējā kinētiskā enerģija, pēta ar pūslīšu kameru, kas ir modernizēta Vilsona kamera. Pūslīšu kameru izveidoja 1952.gadaā amerikāņu fiziķis D.Glezers. Pūslīšu kamerā daļiņas treks tiek iegūts pārkarsētā šķidrumā (sašķidrinātā ūdeņradī vai propānā). Ja lielā spiediena šķidrumu sakarsē gandrīz līdz vārīšanās temperatūrai un pēc tam samazina spiedienu, tad tīrs šķidrums neilgu laiku var atrasties nestabilā stāvoklī. Ja šajā laikā šķidrumā ielido lādēta daļiņa, tad tā rada jonus, kas kļūst par vārīšanās centriem. Apkārt joniem šķidrums vārās, veidojot pūslīšus. Tā kā pūslīši izkliedē gaismu, tad treks kļūst redzams un to var arī nofotgrāfēr. Tāpat kā Vilsona kameru, arī pūslīšu kameru var novietot magnētiskajā laukā un pēc treka noteikt daļiņas lādiņu, masu, ātrumu un enerģiju.
Biezslāņa fotoemulsija.
Ļoti ātru daļiņu treku iegūšanai izmanto arī biezslāņa fotoemulsijas. Daļiņa, pārvietojoties fotoemulsijā, ierosina tur esošo sudraba sāļu molekulas, no kurām attīstīšanas procesā izdalās sudrabs, un daļiņas treks kļūst redzams mikroskopā.…
