Sākumā Parlamenta loma lēmumu pieņemšanā bija tikai konsultatīva. Romas līgums (1957. gads) noteica, ka Padome var pieņemt lēmumus tikai pēc konsultēšanās ar Eiropas Parlamentu. Komisijai bija dotas tiesības ierosināt un Padomei – pieņemt vai nepieņemt konkrēto lēmumu. Padomei Parlamenta viedoklis nebija saistošs.Ar Vienoto Eiropas aktu (1986. gads) tika ieviesta Sadarbības procedūra, kas Parlamentam piešķir lielāku ietekmi lēmumu pieņemšanā un noteiktos apstākļos ļauj arī noraidīt tiesību akta projektu. Tomēr svarīgus lēmumus pieņem Eiropas Komisija, kas nav pietiekami caurspīdīga.
Pirmkārt, ES ir sociālā demokrātiskā krīze. Loģiski, Eiropas sociālisma piekritēji uzskata, ka ļoti kritizētā Eiropas sociālā politikā iespējams transformēt resursus no lielākajiem nodokļu maksātājiem (tādas valstīs kā Vācija un Francija), uz jaunajām dalībvalstīm kā Lietuva, Slovākija, Kipra, Latvija utt. Tomēr eksistē citi nekonkrēti priekšlikumi par visaptverošu Eiropas sociālo politiku. Jebkādi mēģinājumi īstenot priekšlikumus, vienīgi saasina ES „leģitimācijas krīzi”, tāpēc tas ir tieši pretēji kreisā spārna ES sociālās politikas priekšlikumiem, kuri ir rodami bagātajās valstīs kā Francija un Vācija, kuras cenšas izcelt rezultātu (sasniegumus). Galvenie uzdevumi, kuri pamat būtība ir aizsargāt Eiropas sociālo politiku, vairāk aizsargā Rietumeiropas strādājošo labklājību pret sīvo ciņu šajā reģionā. …
