Liriskā es pārdzīvojumi: Skumjš cilvēks sēd upes malā, bēdīgas raudas to pārņēmušas un nelāgs tam noskaņojums. To, kas tieši noticis, nestāsta autors. Liekas, ka šajā gadījumā tam nav nozīmes. Tas, iespējams, nav pat konkrēts notikums, bet sakrājies sajūtu kopums, kam agri vai vēlu jādod par sevi ziņu. Šādā brīdī liriskais es vēlas noslēpties no svešām acīm: „Neredz ļaudis, smietos//Kā ap sirdi man ir”. Viņš netic tam, ka kāds varētu to mierināt. Liekas, ka neviens nevar saprast varoņa bēdu iemeslu. Ļaudīm tas liktos nenozīmīgs- smieklu vērts. …
