Tā piemēram Ēģiptes teritorijā jau bija sācies vēsturiskais periods, kad pārējās civilizācijas dzīvoja vēl aizvēsturē. Latvijas teritorijā aizvēstures beigas datējamas tika ar to laiku, kad Rietumeiropā jau sākās attīstītie viduslaiki, savukārt Eiropas ziemeļos – Lapzemē – aizvēstures laikmets turpinājās vēl ilgāk nekā Baltijā.
Kopumā, galvenās problēmas šajā aizvēstures un vēstures laiku periodizācijā ir tas, ka tiek nodalīti dažādi posmi balstoties tikai uz kādu mazu pasaules daļiņu un vēstures dalījuma posmi neaptver visu pasauli. Šo dalījumu robeža drīzāk ir simboliska, lai mēs spētu labāk orientēties vēsturē. Vēsturiskā laikmeta periodizācijā katrs periods kļūst arvien mazāks un mazāks un tajā parādās, galvenokārt, Eiropas revolūcijas analīze, kas būtībā neietekmē visu pārējo pasauli. Un mūsdienu problēma ir tā, ka mēs dzīvojam uz priekšu, taču vēsture mums velkas līdz un tālāk jau vairs nav kur atkāpties, jo vēstures sīkā sadalīšana mūs noved gan pie jaunajiem, jaunākajiem un visjaunākajiem laikiem. Šāds sadalījums vairs nav objektīvs, jo tādā gadījumā mēs aizvēsturi atstājam kā tādu pavisam nevajadzīgu posmu, lai gan tā mums tieši vairāk vai mazāk pavēsta par mūsu rašanos, bet koncentrējamies uz tagadnes notikumiem un piešķiram tiem pārspīlētu nozīmīgumu, lai atkal varētu nodalīt kādu no vēstures periodiem.
…
