Ja glezna atdzīvotos...
Māte ir tikko uzzinājusi par to, ka viņas vīrs ir gājis bojā karā. Viņa bija sagatavojusies sagaidīt vīru mājās, saplūkusi dārzā puķes, saposusies, saposusi abas meitas, bet tad saņēmusi šausmīgo ziņu. Šobrīd daļa puķu jau nokritušas zemē un skaistā cepure nolikta uz galda. Vecākā meita vēro neparasto saulrietu un pēta vai neredzēs nākam tēvu. Māte nevar saņemties paziņot vecākajai meitai, ka tēvs nenāks, bet tā vietā lūkojas uz zīdaini, kura guļ un kurai nekas nebūs jāpaskaidro. Šādi viņa sēž jau otro stundu, viņa saprot, ka brīdī, kad saule norietēs un kļūs tumšs, būs jādodas iekšā un līdz ar to arī jāizlemj vai teikt meitai patiesību vai melot par iemesliem, kāpēc tēvs nav mājās.
…
