Aspazija tic, ka turpinot pirmo revolucionāru iesākto cīņu, tiks uzveikta valdošā, nospiedošā vara, līdz ar to pasaule sasniegs pilnību un savas “saulainās dienas”.
Lasot Aspazijas dzeju aizdomājos par to, cik gan tajā laikā cilvēki spēja cīnīties,
kamēr mūsdienās valda dīkdienība. Cilvēks ir pieradis pie tā, kas ir dots - ir dota brīvība. Arī vārda brīvība. Bet revolūcijas nav. Ir laiks, kad cilvēks neapmierināti gaužas, tomēr pārējos neaicina cīnīties. Atliek palasīt Aspazijas dzeju, lai rastos tāds dīvains spēks, vēlme kaut ko darīt tautas labā. Rodas vēlme cīnīties un izcīnīt uzvaru pār to tumsu, kas ir apņēmusi latviešus. Ir jādeg cerībai vienā cilvēkā, lai to iedegtu arī apkārtējos.
…
